Strādājot ar suņiem asistentiem, mēs vairs nemācām savus suņus kā robotus izpildīt mūsu norādījumus, piemēram, sēdi, stāvi, pie kājas. Balstoties uz jaunākajiem pētījumiem par suņu ievērojamo spēju patstāvīgi pieņemt pārsteidzoši sarežģītus lēmumus, mūsu apmācību metodika ir attīstījusies un mainījusies, liekot par suņiem domāt kā par mums pašiem. Šī jaunā pieeja ir radījusi apvērsumu suņu apmācību un savstarpējo attiecību nodibināšanas jomā. Šo metodi mēs jokojoties saucam par „neapmācību”.

Nesen vienai no mūsu servisa komandām, Edijam un viņa sunim – pavadonim Bitei, bija iespēja parādīt kā „neapmācība” izskatās praksē. Kādā lielveikalā viņiem tuvojās sieviete un nosodoši raudzījās uz Biti. Viņa nevērīgi pasveicināja ratiņkrēslā sēdošo Ediju, savu uzmanību pievērsdama sunim. “Sēdi”, viņa pavēlēja skaļā, valdonīgā balsī. Bite nereaģēja, bet vēroja Ediju. Sieviete izrādīja neapmierinātību un teica: “Šis suns ir slikti apmācīts.” Edijs neapjuka un atbildēja: “Paldies, kundze, ka pamanījāt. Bite nav apmācīta vispār … bet viņa ir lieliski izglītota”. Edijam dažkārt rodas valodas problēmas vai grūtības izrunāt atsevišķus vārdus, tāpēc ratiņkrēslā viņš tur vairākus attēlus, kas palīdz viņam komunicēt ar Biti un paziņot tai savas vajadzības. Norādot attēlu ar krūzi, Edijs pievērsās Bitei: Bite uzreiz no Edija ratiņkrēsla aizmugures nodalījuma izvilka krūzīti un pasniedza to viņam. “Kas būs krūzītē?”, Edijs turpināja sarunu ar Biti. Bite atbildēja, izvelkot ūdens pudeli no otra ratiņkrēsla nodalījuma. Tad Edijs nolika abas rokas sev priekšā un jautāja Bitei, vai viņa ir gatava doties tālāk. Bite pārliecinoši savu degunu piespieda Edija kreisajai rokai, kas nozīmēja „Jā”. Edijs pārsteigtajai sievietei novēlēja labu dienu un kopā ar Biti devās projām.

Šī savstarpējā mijiedarbība var šķist neticama, bet, lai palīdzētu savam draugam, nebija grūti Bitei iemācīt atbildēt uz jautājumiem ar jā un nē. Bite tāpat kā lielākā daļa suņu, bija lielisks students, jau pirms mēs kļuvām labi skolotāji. Lai ļautu Bitei izmantot savas smadzenes, mums bija jādara divas lietas: pirmkārt, jānodrošina, lai Edija pieķeršanās būtu beznosacījuma un, otrkārt, jāpalīdz viņai saprast, kā izdarīt pareizo izvēli bez mūsu norādēm. Bite nodemonstrēja sarežģītu lēmuma pieņemšanas procesu – sasaistīja attēlā attēloto krūzi ar reālu objektu, atcerējās kur tā atrodas, pieņēma, ka Edijs to vēlas un viņam to iedeva. Tas pats attiecas uz viņas spēju atbildēt uz Edija jautājumu ar „jā”. Bites rīcība pierādīja to cik nozīmīga viņai bija Edija uzticēšanās, viņa nevarēja riskēt izdarot ko nepareizi.

Bite noteikti ir īpašs suns, bet viņas spējas nav unikālas. Visi suņi ir apmācāmi un tas ko viņi var iemācīties ir pārsteidzoši. Mēs esam tik aizņemti, stāstot mūsu suņiem, kas viņiem jādara, ka esam aizmirsuši pajautāt uz ko viņi ir spējīgi. Izrādās, ja visam sākumā ir beznosacījuma uzticība,  suņi var darīt daudz vairāk, nekā mēs jebkad spējam iedomāties.

Arī jūs, tāpat kā Bite un Edijs, varat iemācīt savam sunim „jā” un „nē”. Spēja saprast suņa vēlmes, piešķir jūsu sunim valodu, kas ir būtiski viņa garīgajai veselībai. Jūsu dzīve ar suni kļūs vieglāka, jo jums vairs nebūs jāuzmin suņa griba un vajadzības.

Kā Iemācīt sunim Jā un Nē:

Uzsākot apmācību, uzmanīgi ierīvējiet savu kreiso plaukstu ar kādu garšīgu kārumu, izvairoties ar labās rokas plaukstu pieskarties ēdienam. Tad nolieciet ēdienu vietā, kur suns nevar piekļūt. Norādot uz ēdienu, jautājiet sunim vai viņš vēlas kārumu, izstiepiet kreiso roku ar atvērtu plaukstu. Kamēr esat izstiepis kreiso roku  pajautājiet „Jā?”, bet izstiepjot kreiso roku „Nē?”. Brīdī kad suns paostīs kreiso roku, sakiet „Jā – labi” un iedodiet viņam kārumu.  Kad suns sāk saprast pieskāriena pie kreisās rokas nozīmi, jūs varat sākt apmācīt citas darbības (piemēram, iesim pastaigā) un/vai mācīt atsevišķu darbību kombinācijas.

Jennifer Arnold 2015.