Agresija starp vienas mājas suņiem.

Picture  Trauksmainākās situācijas rodas  no suņu savstarpēji agresīviem kontaktiem. Šie incidenti ir ne tikai cilvēku mieru traucējošs faktors, bet arīdzan tas var būt ļoti bīstami pašiem suņiem, kā arī tiem cilvēkiem, kuri iejaucas šo suņu incidentā/ kautiņā, vēloties to izšķirt.

Agresija starp vienas mājsaimniecības suņiem.
Kas izraisa agresīvus konfliktus starp suņiem, kuri dzīvo vienā mājsaimniecībā?


Mūsu mājās parasti kopā ar mums dzīvo vismaz divi vai vairāki suņi.  Statistika rāda, ka katrā trešajā Ziemmeļamerikas mājsaimncībā, kurā mīt vairāk nekā viens suns, starp suņiem rodas konflikti. Trauksmainākās situācijas rodas  no suņu savstarpēji agresīviem kontaktiem. Šie incidenti ir ne tikai cilvēku mieru traucējošs faktors, bet arīdzan tas var būt ļoti bīstami pašiem suņiem, kā arī tiem cilvēkiem, kuri iejaucas šo suņu incidentā/ kautiņā, vēloties to izšķirt. Zinātniskā pētijuma ziņojumā (publicēts the Journal of the American Veterinary Medical Association*) tika aplūkota šī svarīgā problēma, īpaši izvērtējot to suņu raksturīpašības, kuri šajos incindentos ir iesaisaistīti. Pētījumā tika arī apskatīti problēmu risinājumi, kas sekmētu suņu savstarpējo incidentu novēršanu.

Pētnieki Kathryn Wrubel, Alice Moon-FANELLI, Louise Maranda, un Nicholas Dodman veicot pētījumu, balstijās uz ASV Dzīvnieku Uzvedības klīnikā nonākušajiem 38 suņu pāriem.  Šie suņi nonāca klīnikā, jo atkārtoti bija iesaistīti savstarpējos agresīvos incidentos ar savā mājsaimniecībā esošajiem suņiem. Lai noteiktu kādas raksturīpašības piemīt suņiem, kuri nonāk šajās situācijās, šī darba ietvaros pētnieku komanda veica padziļinātu situāciju izpēti, kā metodi izmantojot intervijas un anketēšanu. Secinājumi tika izmantoti, lai sastādītu ārstniecības pasākumu plānu un sociālās adoptācijas veidus, kas mazinātu vai likvidētu savstarpējās komunikācijas agresiju.

Viens no pētījuma pārsteidzošākajiem secinājumiem pierādīja, ka sieviešu dzimtes suņi daudz biežāk ir iesaistīti agresīvos kautiņos nekā vīriešu kārtas pārstāvji. Tikai 32 procentos no agresīvos konfliktos iesaistītajām pusēm bija vīriešu kārtas suņi, kamēr atlikušajos 68% – sieviešu dzimtas suņi. Saskaņā ar iepriekš veiktajiem pētījumiem un šī pētījuma datiem, nonākot agresīvās situācijas, sieviešu kārtas suņu veiktās traumas ir daudz smagākas, un pati cīņa ir ilgāka un niknāka.
Ja cīniņos iesaistīto suņu raksturīpašības aplūkojam vispārināti, mēs varam spriest, ka agresijas iniciātori parasti ir suņi, kuri mājsaimniecībā kā jaunie mīluļi ir pieņemtinesen (70%), turklāt 74% gadījumu, šo konfliktu uzsāk jaunākais suns. Šie konflikti bieži vien ir liels pārsteigums suņu īpašniekiem, jo 39% no viņiem apgalvo, ka viņu mīlulis parasti labi saprotas ar citiem dzivniekiem. Daži no konfliktiem mēdz būt ļoti smagi, kas pierāda to, ka 50% suņiem pēc agresīvajiem konfliktiem ir nepieciešama veterinārā palīdzība, bet 10% medicīniskā palīdzība ir nepieciešama suņu īpašniekiem, kuri iejaukušies suņu savstarpējā konfliktā. Iemesls, kādēļ suņu saimnieki, riskējot ar savu veselību, iejaucas konfliktā ir tāds, ka 54% no viņiem bijuši pārliecināti, ka cīņu nebūtu iespējams apturēt fiziski neiejaucoties. Tikai 8% īpašniekiem ir izdevies izšķirt suņus, izmantojot sunim iemācītās paklausības komandas.

Kas izraisa konfliktus starp vienā mājsaimniecībā esošiem suņiem? Īpašnieku/saimnieku aptauja liecina, ka 46% no gadījumiem konfliktus starp suņiem izsauc nevienlīdzīga uzmanības sadale starp suņiem. Uztraukums, saimnieka ierašanās vai kāda cita satraucoša un uzbudinoša situācija atzīmēta 31% gadījumu. Cīņa par pārtiku – 46%, bet atrastas rotaļlietas vai lietas 26% izraisa suņu savstarpējās agresijas gadījumus.

Pētījuma novērojumu laikā, izolējot vienu vai abus suņus, tika uzrādīti vairāki riska faktori. Starp agresīvā incidentā iesaistītajiem suņu pāriem, 41 procentu gadījumā viens no konfliktā iesaistītajiem suņiem bija dzīvojis vairākās mājsaimniecībās. Uzņemot savā ģimenē vienu no konflikta pāra suņiem, 39 % tas bija vecāks par 12 nedēļām;  33% – tie bija paņemti no patversmēm un 16% suņi no zooveikaliem.
Ir atsevišķi pierādījumi, ka suņiem, kuri bija iesaistīti agresīvos incidentos, piemīt tendence izrādīt agresiju arī citās situācijās. Piemēram, 40% no suņiem ir izrādījuši agresiju pret citiem suņiem, 27% –  pret mājsaimniecībā dzīvojošiem cilvēkiem, 27% –  pret svešiem cilvēkiem, bet vissatraucošākais, ka 20%  agresija izrādīta pret to īpašniekiem.

Agresija, iespējams, nebija viņu vienīgā problēma, jo 50 % vismaz vienam no konfliktā iesaistītajiem suņiem, tika konstatēta separācijas trauksme, bet 30 % piemita cita veida fobijas, bailes un stresa izpausmes.

Labā ziņa ir tā, ka, izmantojot uzvedības apmācības metodes, kuras īpašnieki var veikt mājās, agresija starp vienas mājsaimniecības suņiem, vairums gadījumu, ir ārstējama. Pirmā apmācības metode ir  Nicholas Dodman dēvētā “nekas šajā dzīvē nav par velti”. Tas ir vienkāršs paņēmiens, kas suņiem pirms tie saņem jebkādu resursu, ko tie vēlas (ēdiens, kārums, uzmanība u.c.), liek reaģēt uz dažām iemācītām komandām, piemēram, “sēdēt”, “gulēt”, “nākt”. Cita metode sevī ietver viena suņa “atbalstu”, kas nozīmē, ka izvēlētais suns visu saņem pirmais (pārtiku, uzmanību utt).  Bet ir problēma, kuru no suņiem izvēlēties. Pragmatiskākais veids ir izvēlēties suni, kurš ir lielāks, spēcīgāks, veselīgāks, aktīvāks un u.t.t. Alternatīvs izvēles veids, kas atbilst cilvēku priekšstatiem par prioritātēm, godbijību un cieņu, ir izvēlēties “vecāko” suni, šajā kontekstā – suni, kurš mājsaimniecībā bija pirmais un kopā ar īpašnieku dzīvo visilgāk. Abas šīs metodes strādā, bet ne uzreiz. Kā liecina dati, uzlabojums notiek ne ātrāk kā piecas nedēļas pēc uzvedības apmācības procesa uzsākšanas. Apmācības metodes “nekas šajā dzīvē nav par velti” rezultātā uzvedības uzlabojumus varēja novērot 89% pāru, savukārt “vecākā atbalsta metodes” rezultātā uzlabojums tika konstatēts 67 % pāriem. Pētnieki norāda, ka šīs metodes strādā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, suņu darbība ir kontrolēta, un tā likvidēuztraukuma un pēkšņas uzbudinājuma situācijas. Otrkārt, tāpēc, ka notikumu kārtība ir prognozējama. Suņi zina un saprot, ka katram būs iespējams iegūt to, ko viņi vēlas, un konfliktēt nav nepieciešams.

Ir svarīgi atzīmēt, ka suņu dzimums nosaka ne tikai konflikta iespēju dažādību, bet arī pielietotās uzvedības terapijas veicināto uzvedības uzlabošanās iespēju. Kā raksta sākumā minēts, sieviešu dzimtas suņiem ir lielāka iespēja iesaistīties konfliktos un viņu cīņas mēdz būt daudz nopietnākas. Uzvedības terapijas rezultāti starp sieviešu dzimtas pārstāvēm ir atzīti par mazāk efektīviem, tomēr joprojām ir ievērojami. Konflikti starp vīriešu dzimtas pāriem samazinājās 72 % gadījumu, vīriešu un sieviešu pāriem samazinājums bija 75%. Bet sieviešu-sieviešu pāriem samazinājums bija tikai 57%, kas nav tik liels kā citiem pāriem, bet uzlabojums ir būtisks un ir vērts pūlēties.

Picture